Zilie jūras vērši

Начало книги

Saule vēl bija nedaudz redzama cauri mākoņiem, taču pāri jūrai pamazām klājās tumsas blāķis. Kāpu kārklos sāka ķerties nelielas miglas vērpetes, gaiss joprojām bija silts un tvanīgs. Kurpēm stiegot baltajās smiltis, tuvo­jos viļņu iezīmētajai līnijai. Un tur jau viņi bija. Vispirms viļņos rēgaini pavīdēja apsūbējušas liras, peldējušas ūdeņos, kopš trojiešu flote devās apdziedātajos karagā­jienos, kopā ar amforām skalojušās pa visām pasaules jūrām. Taču tās nebija liras: pamazām no ūdens cēlās masīvi, burbuļu ieskauti purni, virs kuriem greznojās bronzas krāsas ragi. Lielās acis atspīdēja pēdējos sau­les staros valgas un mežonīgas. Iemirdzējās metāliski zilganas aprises, zem biezās, ūdens piesūkušās ādas dinamiski kustējās nospriegoti muskuļi. Zilie jūras vērši bija sanākuši krastā, spēcīgie augumi klusi šķēla ūdeni, kas arvien vairāk sāka mutuļot, kamēr milzīgās radības peldēja tuvāk un tuvāk krastam. Klusie ūdens šļaksti sajaucās ar dobju baurošanu, un visa piekraste pama­zām pamira. Viņi pa vienam nāca ārā no ūdens, ūdens kārtiņa ap monumentālajiem torsiem mirdzēja, piešķirot lielajiem dzīvniekiem pārpasaulīgu, viegli zilu spozmi. Nostājušies raupjajās smiltīs, viņi lūkojās uz pilsētas pusi kā pēdējais vēl nepakļautās dabas izaicinājums civilizā­cijai.

Читать дальше →