Purpura karaļa galmā

Начало книги

Sēdēja Vecītis laivā un meta jūrā tiklu. Meta trīs reizes, meta desmit, bet tīkls kā bija tukšs, tā palika tukšs. Nevie­nas zivtiņas, pat jūraszāles tiklā nesapinās. Vecītis nospļā­vās jūrā un meta tīklu atkal un atkal; saule nežēlīgi cepināj a galvu, bet pār bezgalīgo tirkīzzilās jūras klaidu nepār­skrēja ne vilnītis. Bija pilnīgs bezvējš, un Vecīti māca bez­cerība.

Patiesībā jau viņš nebija nekāds vecītis, vienkārši draugi bija viņu tā iesaukuši. Satika kaut kur un uzsauca: "Olā! Sveiks, Vecīt, kā klājas?" Vecītis bija piedzīvojis trīs­desmit četrus Jaungadus, bet pasē bija rakstīts, ka pilnā vārdā viņu saucot Alberto Hosē de Vardans. To gan reti kurš zināja, parasti teica vienkārši Vecītis.

Visu mūžu Vecītis bija nodzīvojis te, jūras krastā, nelielā zvejnieku ciematā. Viņš nebija bagāts, bet ari badu necieta, jo jūra diezgan bagātīgi atlīdzināja viņa pūliņus. Tikai ne šodien. Vecītim šķita, ka jūra aizmigusi un visi tās iemītnieki kaut kur paslēpušies. Tā nekad vēl nebija bijis ari citi zvejnieki nekad nebija atgriezušies krastā pilnīgi tukšā. "Eh," domāja Vecītis. "Metišu tīklu vēlreiz. Ja ari tad nekā nebūs, braukšu krastā un gaidīšu rītdienu." Sacīts darīts. Vecītis meta tīklu un vilka to laivā. Tikls padevās bez jebkādas pretestības, tātad tas atkal bija tukšs. Vecītis nolamājās un ievilka laivā pēdējās divas pēdas tīkla. Tavu brīnumu! Tajā spirinājās mazmazītiņa sardīnīte, tik maza, ka Vecītis lāgā nesaprata, kā tā nav izslīdējusi cauri tīkla acīm. Vecītis vairs neizturēja un skaļā balsī iebrēcās:

Читать дальше →