Digitālo neaizmirstulīšu lauks

Начало книги

Stāvēju klajā laukā, kurā līdz apvārsnim visapkārt ziedēja man nezināmas puķes. Lūkojos spožajā mēnesī virs galvas. Vējš ik pa brīdim sapurināja matus.

-  TEV TAS JĀATROD! Ainavas vērošanu iztraucēja tēva balss. Es pagriezos uz to pusi, no kuras dzirdēju nākam skaņu, taču tur neviena nebija. Mans skatiens sastapās ar liela ozola stumbru. Piegāju klāt un aizskāru to. Koka mizas raupjums pirkstiem šķita savādi patīkams.

-   Tev tas jāatrod! Pasteidzies!

Strauji pagriezos. Atkal nevienu nemanīju.

-   Kas man ir jāatrod? es jautāju vējam, cerot, ka saņemšu atbildi, taču tādas nebija.

-    Pasteidzies! Citādi notiks nenovēršamais! Tēva čuksts atskanēja man pie pašas auss, un es jutu, kā saltas trīsas pārskrien pāri mugurai.

-   Airī san, ja tu tūlīt pat necelsies, tev būs nepatik­šanas!

Negribīgi pavēru plakstiņus, uzlūkojot to, kurš man traucēja izbaudīt tik patīkamo rīta snaudu. Manī lūkojās divas spilgti zilas acis.

Читать дальше →