Monika un mežs

Начало книги

Monikai ļoti patika iet vannā.

Kad viņa iekāpa siltajā, caurspīdīgajā ūdenī, viņa mēdza aizvērt acis un iztēloties, ka peld uz muguras koku ieskautā ezerā pašā meža vidū…

…ezers ir apaļš, un tajā kā spogulī redzama gaiši zilā debess un baltie mākoņi… pāri gludajai ezera virsmai šaudās zeltaini mirdzošas spāres, un krasta niedres, šūpodamās vieglajā vēsmiņā, klusām čaukst…

Un tikai, kad noklaudzēja durvis, vecaimātei vai vectēvam ieejot dzīvojama­jā istabā, Monika pamodās no saviem sapņiem un negribīgi pameta meža eze­ru, lai, atvērusi acis, ieraudzītu labi pazīstamo vannas istabu ar tumši zilajiem dušas aizkariem un no mitruma nomelnējušajiem griestiem. Flīzes, kas bija tā­dā pašā netīri zilā krāsā kā dušas aizkari, no vecuma bija kļuvušas pavisam ne­spodras un vietumis atdalījušās no sienas, draudot kuru katru brīdi atlupt pavi­sam un iekrist vannā.

Šad un tad pie griestiem tupēja mazs, melns zirneklis ar astoņām resnām sīkiem matiņiem klātām kājām. Monika viņu nez kāpēc bija nodēvējusi par Bendžaminu un arvien gribēja noķert un izlaist laukā pa logu, bet ikreiz, kad meitene bija izkāpusi no vannas, zirneklis nozuda. Kad Monika, guļot vannā, uz viņu lūkojās, Bendžamins, sajutis, ka tiek novērots, ņēma kājas pār pleciem un, noskrējis lejup pa sienu, pazuda melnajā spraugā zem iz­lietnes.

Читать дальше →