Dubultnieki un citi stāsti

Начало книги

Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rub­ļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neat­zinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.

Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoapa­rātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.

Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sar­kanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņir­bēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka neva­ram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gais­mas apdzisa, un es jau biju pilī.

Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.

Читать дальше →