Stounhedžas mantojums

Начало книги

Akmeņi ir vareni, Un tiem ir maģisks spēks; Visi, kas sasirguši, Dodas pie akmeņiem Un mazgā tos,

Un ar šo ūdeni aizskalo slimības.

Lajamons

Miglas vāli veļas kā pinkainu rēgu virpuļi. Viltšīras plašajā līdzenumā kapucēm klātās galvas paceļ Pielūki: viņi nedrīkst palaist garām sudraba sirpja parādīšanos. Mēness ir jauns, cauri tumsas smagā melnā samta kārtām mirguļo vien tikko jaušama blāzma.

Tumšais stāvs pie pamales pagriežas, pavīd bāla seja. Veca cilvēka roka paceļ liesmojošu lāpu. Pielūks Pielūkam čukstus nodod ziņu. Ir atvests zieds upuris. Tas ir gavējis diezgan. Sep­tiņas dienas bez ēdiena. Bez gaismas, bez skaņas, bez pieskā­riena, bez smaržas. Upuris ir šķīstījies no netīrumiem, kas bija iezīdušies tā ķermenī. Tā maņas ir asas. Prāts pievērsts liktenim.

Pielūku garās drānas ir no pašausta maisauduma, tās apjož pītas zāļu auklas, kājas ieautas raupjās ādās. Kā sentēviem, Ģildes radītājiem.

Читать дальше →