X paaudze

Начало книги

Septiņdesmito gadu beigas, kad man bija piecpadsmit gadu, es iztērēju visu naudu līdz pēdējam penijam, kas man bankā bija, lai reaktīvajā lidmašīnā Boeing 747 pārlidotu pāri kontinentam uz Brendonu Manitobas štatā, tālu Kanādas prērijās, un piedzīvotu pilnu saules aptumsumu. Savos jaunajos gados, tievs kā zīmulis un praktiski albīns, es droši vien izskatījos dīvaini, kad klusi ievācos TraveLodge motelī, lai pavadītu nakti vienatnē, laimīgi skatoties sniegaino kabeļtelevīzijas programmu un dzerot ūdeni no lielām stikla glāzēm, kas mazgātas un no jauna ievietotas papīra ieliktņos tik daudzas reizes, ka izskatījās kā noberztas ar smilšpapīru.

Taču nakts drīz beidzās, un, pienākot aptumsuma rītam, es izvairījos no organizētajiem autobusiem un devos uz pilsētas nomali ar sabiedrisko transportu. Nonācis tur, es aizgāju tālu uz priekšu pa dubļainu sānceļu un iegāju kāda fermera laukā — tur auga kāds graudaugs krūšu augstumā un labības zaļumā, kas čabēja, tā lapām atstājot uz manas ādas nelielas, svilinošas brūcītes kā papīra griezumus, kad gāju tam cauri. Un, kad pienāca noteiktā tumsas stunda, minūte un sekunde, es šajā laukā atgūlos uz muguras starp garajiem, zaļoksnējiem labības stiebriem, klusajā kukaiņu sīkoņa un aizturēju elpu, tur izjuzdams noskaņu, no kuras man kopš tā laika nekad nav izdevies īsti atbrīvoties, — tumsas, neizbēgamības un valdzinājuma noskaņu, kas noteikti ir saglabājusies vairumam jaunu cilvēku kopš laika sākotnes, atliecot galvu, skatoties debesīs un vērojot, kā tās satumst.

Читать дальше →