Rītdienas nolaupītāji

Начало книги

Tas sākās pavisam negaidīti. Prezidents apsprieda svarīgus jautājumus ar valsts sekretāru, kad viņam ziņoja, ka pils priekšā esot sapulcējies liels bars bērnu, kuri ļoti vēloties ar viņu runāt. Viņš tūlīt pārtrauca apspriedi — katrā ziņā šī vēsts viņu ļoti intriģēja. Viņš jau iepriekš savilka seju platā smaidā. «Politisks darbinieks, kas mīl bērnus» — tas vienmēr rada neatvairāmu iespaidu, jebkurā situācijā publikai ir kā medus uz mēles. Neviens nav varējis paredzēt šādu tikšanos, taču gan jau kaut kādi korespondenti būs klāt kā naglas, apbruņojušies ar zibspuldzēm un fotoaparātiem. Un tomēr, iedams garām sekretāram, prezidents deva mājienu: jāaizsūta turp arī pašu korespondents. Lai, nevienam nemanot, novietojas laukuma pretējā pusē un uzknipsē kādus desmit kadriņus. Izskatīsies varen efektīgi: prezidenta pils parādes kāpnes, un uz tām laimīgu bērnu pulkā stāv prezidents — īsts cēlsirdības paraugs!

Читать дальше →