Vāvere

Начало книги

Pie neliela ciemata, kas slējās nefālu no Teterevas upītes, biezā liorzu mežā, pieairējās vienkocī divi cilvēki.

Viens bija kuplu bārdu, cienīga izskata, ģērbies garā, siltā virssvārkā, augstā sabuļādas cepurē un zābakos ar smailiem purn­galiem. Tādu bārdu un tik lepnu apģērbu valkāja tikai Kijevas tirgotāji.

Otrais bija vēl jauns, drukns puisis izspīlētiem vaigu kauliem, or plakanu, vasarraibumiem nosētu degunu un spīdīgu karuli vienā ausī. Viņa nabadzīgais apģērbs liecināja, ka viņš ir kalps vai vergs.

Pārmetis pār plecu platu siksnu, kurā karājās prāva ādas soma, bārdainis nesteidzīgi devās pa ūdens izskalotu taciņu uz ciematu, bet druknulis palika piekrastē pie laivas. Kad tirgotājs nozuda aiz tuvējā piekalna, puisis izvilka no azotes saziedējušu maizes donu un, atlaidies zālītē garšļaukus, sāka to krimst.

Nonācis līdz pirmajai saimniecības sētai, bārdainis apstājās, brīdi šaubīdamies, vai iet tur iekšā vai neiet. Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām na­badzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.

Читать дальше →