Katram sava orhideja

Начало книги

Tosvētdien jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr izskaifjās tumša un draudoša, tikai gar putu maiām viļņu muguras atsita zaļganu nokrāsu. Pelēkās, zemu nonākušās debesis saplūda ar ūdens klajumu daudz tuvāk nekā vasarā. Plud­males priecīgums bija aizbēdzis prom līdz ar lielajiem pel­dētāju bariem. Paretam daži drosminieki gan metās ūdenī, bet drīz vien atkal steidzīgi tinās drānās. Rudens pieteka sevi — nepielūdzams, neatvairāms.

Kāpās vējš šņāca priedēs un varmācīgi locīja zarus. Pe smilšainu taku uz jūru nāca izskatīgs vīrietis un gaišmataina, jauna sieviete. Gāja blakus, bet ne īpaši tuvu viens otram Nebija grūti atminēt — tas ir precēts pāris: abi tikko reizē bija iznākuši no netālās, baltās mājas.

Ir vasarnieki, kas pieraduši noteiktā stundā peldēties, pa- cīkstēties ar viļņiem, un šos cilvēkus tik viegli nevar sabai­dīt rudenīgais vēsums, tie vasarnīcās nodzīvo ilgāk pa' parastajiem sezonas iemītniekiem. Pie tādiem vēlīniem va­sarniekiem laikam piederēja šis pāris.

Читать дальше →