Kaķēnijas pasaka

Начало книги

Bija pelēcīga diena, kad viss izskatās pelēks, un kā melns mākonis uzmācas doma, ka nekādi brīnumi nevar notikt. Piegāju pie loga, klausījos lietus lāšu pakšķēšanu uz palodzes. Atmiņā pie­teicās skumja mūzika. Nezin kāpēc ienāca prātā - pasaulē esot tāda kaķu valsts Kaķēnija. Tam gan nenoticēju, tomēr būtu interesanti uzzināt, kā viņi tajā Kaķēnijā dzīvo. Pēkšņi ieskanējās durvju zvans. Nevienu ciemiņu todien necerēju sagaidīt. Kad atvēru durvis, izbrīnījusies paliku stāvam pie sliekšņa kā grīdai pielīmēta. Ieraudzīju kāpņu telpas pustumsā baltu, skaistu kaķenīti. Viss vi­ņai bija balts - pati balta, mētelītis balts, zābaciņi balti, pat plecu soma balta un lietussargs arī balts, tikai acis zilas kā neaizmirstulīšu ziedi.

-    Labdien, - kaķenīte laipni sveicināja, - esmu Kaķēnijas lielākā laikraksta "Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste. Vai drīkstu ar jums aprunāties?

-    Lūdzu, ienāciet, - atjēgusies no pirmā pārsteiguma, atrāvos no grīdas.

Читать дальше →