Suņa zvaigznājs

Начало книги

Trakā riešana vispirms manī radīja tikai īgnumu. Pagrie­zos uz otriem sāniem un pa miegam norūcu:

—   Muti ciet, dumjais suns!

Taču snauda ilga tikai mirkli, tūlīt atģidos pavisam, at­guvu apziņu, un reizē ar to radās bailes. Vientulības neprāta bailes.

Baidījos atvērt acis, baidījos ko redzēt. Saprāts man teica, ka neviens suns vēl nav spēris kāju uz šīs svešās pasaules, ka starp mani un Laiku — tā sauca manu suni — ir ceturt- daļmiljona jūdžu telpā, nē, vēl vairāk — pieci gadi laikā.

—  Tu esi tikai sasapņojies, — es sev dusmīgi sacīju. — Ne­rīkojies kā idiots, atver acis! Krāsotas sienas, tas ir viss, ko tu ieraudzīsi.

Protams, tā arī bija. Šaurā kabīne tukša, durvis blīvi aiz­vērtas. Biju viens pats ar savām atmiņām, biju neskaidru skumju nomākts, kādas bieži gūst cilvēku savā varā, kad spilgtu sapni aizstāj blāva īstenība. Zaudējuma apziņa bija tik smeldzoša, ka gribējās atkal aizmigt. Labi, ka neļāvos snau­dai: tobrīd aizmigšana man būtu tikpat kā nāve. Taču es to nenoskārtu vēl dažus mirkļus, — veselu mūžību, ko domās pavadīju uz Zemes, tīkodams pēc apmierinājuma pagātnē.

Читать дальше →