Dzīvnieku pulkā

Начало книги

Bazīlijs Kažoklācis stāvēja sava brālēna, Tibetas lāča, dzīvokļa priekšā. "Hironīm Baltkakli, vai tu esi mājā?" viņš jautāja, ar ķepu pieklauvēdams alas sienai.

Iekšā nekas nekustējās. Bija dzirdama tikai klusa rūkoņa. Bazīlijs Kažoklācis klauvēja sparīgāk.

"Nē, es neesmu mājās, " sauca Hironīms Baltkaklis no alas dibena un saīdzis rūca, "tu taču zini, ka es pēc pusdienām mēdzu atgulties."

"Hironīm," sacīja Bazīlijs Kažoklācis, "kad es tev pateikšu, kādēļ esmu nācis, tad tu tūlīt būsi mājās."

Hironīms Baltkaklis parādījās pie alas ieejas un daudz reižu paklanījās. Tā Tibetas lāči dara, un tas izskatījās ļoti pieklājīgi. Bet nemaz nebija pieklājīgs, jo viņš nomurmināja kaut ko par traucējumu un ar ķepām berza miegu no acīm.

"Dzi, Hironīm, esmu atklājis medus paslēptuvi, saldu slepenu medus paslēptuvi."

"Kur?" jautāja Hironīms Baltkaklis un uz visām četrām izčāpoja laukā.

"Pag, pag, es tev parādīšu," sacīja Bazīlijs Kažoklācis un pasteidzās, lai tiktu līdzi. "Tu jau skrien nepareizā virzienā. Uz citu pusi jāskrien!"

Читать дальше →