Pūķis

Начало книги

—   Ja būsi melojis, nositīšu tevi kā suni!

—   Es nemeloju, kungs, nekad nebūtu melojis …

—   Ja tu melo, norīdīšu tevi ar suņiem …

Raibie suņi, kas skrēja blakus zirgam, ošņāja gaisu, viņu sarkanās mēles raustījās plati atvērtajās mutēs.

—       Kungs, es nemeloju, — vecais, nogurušais virs sacīja, taču jātnieks viņā neklausījās.

—       Velnišķīgi karsti, — jātnieks teica, noņemdams augsto ķiveri un slaucīdams pieri ar sarkanu zīda lakatu. «īsta Efesas prece,» vecais domāja, «šie lielmaņi labprāt lieto mu­sulmaņu pagānu greznās mantas, bet, ja vienkāršs cilvēks ieelpo kaut austrumu gaisu, lielmaņi viņu tūdaļ stiepj uz sārta.» Vecais vīrs nopūtās.

—   Kungs, drīz būsim klāt.

Deodats de Gozons, svētā Rodosas Jāņa ordeņa bruņinieks, pakāra ķiveri pie seglu loka un paklapēja ar plaukstu pa zirga kaklu. Tālē balsnēja nelielas, pussagruvušās baznīcas mūri. Šis novads bija gauži panīcis, un tie, kas cēluši baz­nīcu, izzuduši, tāpat kā izzudušas druvas un vīna kalni šajā salas daļā. Kailas, sausas klintis, putekļi un vējš, kas šaus­tīja sauso zāli. Augsta, balta klints rēgojās gluži kā kaulains pirksts — bet zilgais līcis šalca stāvās nogāzes pakājē.

Читать дальше →