Mērnieku laiki

Начало книги

Veco krustmāt, kad tu man dosi arī to manas mātes balto lakātu, kuru man šodien rādīji?» " «Tad, meitiņ, kad būsi liela, kad iesi mācībā. Tava māte arī sedzās viņu pirmoreiz tad, kad viņu pieņēma par lielu meitu, tāpat kā otrējo Grietu viņdien. Valkā vien tagad šos pašus manus lakatus pa skolu. Ja varēšu vēl kādu dzijtiņu savērpt, tad gan nopirkšu arī kādu no žīda: turpmāk būs man mājā vienai garš laiks.»

«No kura žīda tu pirki šos lakatus, kurus man iedevi?»

«Tie vis, bērniņ, nav pirkti — tos man iedāvināja kāda liela kunga meita. — Dievs zin, vai viņas kauliņi arī jau nebūs sabiruši?»

«Vai tas, veco krustmāt, jau ilgi?»

«Ilgi ilgi, tad, kad es biju jauna un dzīvoju tāļu no šejienes — tai pusē, kur saulīte noiet. Kad būsi liela, tad kādreiz izstāstīšu. — Ej, meitiņ, gar maliņu, nebried dubļos — saslapināsi kājiņas, lakatos skatī­damās. Ak dievs, ak dievs, kāds tas bērna prāts! Nevar vien sevī no­skatīties!»

Читать дальше →