Kaulu altāris

Начало книги

To, ka svešinieks ieradies viņu nogalināt, Rozija saprata, tik­līdz tas nostājās viņu ugunskura mestajā gaismas lokā.

Viņi atradās dziļi Zelta Vārtu parka biezoknī, kur policija ne­traucēja nelielo bezpajumtnieku koloniju, kuras locekļi dienā uba­goja Heita ielā, bet naktī uzturējās parka. Rozija šajā grupā bija jauniņā, taču tieši viņa ierosināja sastumt iepirkšanās ratiņus aplī gluži kā vilcieniņā, tad apklāt tos ar kartonu un segām, lai varētu patverties no vēja un lietus. Tomēr saltajā februāra vējā viņa no­drebēja, kad ieskatījās svešiniekam acīs. Tās bija slepkavas acis.

Pirmīt Stova ezerā viņa bija noķērusi pīli un nu cepa uguns­kurā, par iesmu izmantodama mēteļu pakaramo. Svešinieks izli­kās, ka viņu pievilinājusi ceptas gaļas smarža, taču Rozija zināja patieso iemeslu.

-    Sveika, viņš teica. Angļu valoda šķita nevainojama, taču tajā joprojām jautās dzimtās Krievijas akcents. Vakarā es ieniru konteinerā un atradu šo. Tuvodamies viņš pacēla Wild Turkey pintes tilpuma pudeli. Padalīšos, ja iedosi man kumosiņu sava cepeša.

Читать дальше →