Vienādojums bez nezināmajiem

Начало книги

UZ SKRITUĻIEM UZMONTĒTAIS SĪKUlis satvēra manu čemodānu.

— Ciemiņš mājā — prieks mājā, — viņš paziņoja spalgā balsī. — Neses iemītnieki sveicina jūs un izsaka cerību, ka brauciens uz šejieni nebija pārāk nogurdinošs. Lūdzu!

Slūžas atvērās uz dzīvojamā korpusa gaiteni. Robots skritulēja pa priekšu un gvelza vienā gvelšanā.

— … ļoti nožēloju, ka, apstākļu spiesti, viņi paši nevarēja sagaidīt jūs. Bet ar manu starpniecību viņi summa cum pietāte1 paziņo jums par loloto ceribu tikt stādītiem jums priekšā in pleno2 brokastu laikā.

Kamēr pārrevidēju atmiņas pagrabus un bēniņus, meklēdams latīņu valodas pārpalikumus no universitātes kursa, mēs apstājāmies pie salātu krāsas durvīm un mans pavadonis ar žestu uzaicināja tās atvērt.

Iegājis istabā, es atvēru čemodānu. Gandrīz jau gribēju to izkravāt, taču pamanīju, ka robots vēl arvien mīņājas pie durvīm.

Man neko vairs nevajag, — es teicu. — Tu vari iet.

Читать дальше →