Endera spēle

Начало книги

„Es esmu skatījies ar viņa acīm, klausījies ar viņa ausīm, es saku: viņš ir īstais. Vai vismaz tuvu tam."

„To jūs teicāt arī par brāli."

«Brāli izmantot nav iespējams. Tam ir citi iemesli, kam nav nekāda sakara ar viņa spējām."

„Tas pats arī ar māsu. Un vēl ir šaubas par viņu pašu. Viņš ir pārāk padevīgs. Pārāk viegli pakļaujas citu gribai."

„Bet ne tad, ja šie citi ir ienaidnieki."

„Un ko tad mēs darīsim? Turēsim viņu visu laiku ienaid­nieku ielenkumā?"

Jā, ja vajadzēs."

,.Liekas, jūs teicāt, ka jums patīk tas puika."

„]a viņš tiks insektoīdu nagos, es viņam likšos gluži mīļš."

„Labi. Galu galā — mēs glābjam pasauli. Ņemam viņu."

•••

Uzraudze mīļi pasmaidīja, pabužināja viņa matus un sacīja:

„Endrū, man liekas, ka tas briesmīgais monitors tev droši vien jau pilnīgi noriebies. Nu, man ir labas ziņas. Šodien tu tiksi no tā atbrīvots. Mēs to vienkārši izņemsim ārā, un tas nemaz nebūs sāpīgi."

Enders pamāja. Protams, par sāpēm viņa meloja. Pieaugu­šie vienmēr tā saka, kad skaidrs, ka sāpēs, un pēc šī apgalvo­juma viņš to varēja zināt pavisam droši. Dažreiz uz meliem varēja paļauties vairāk nekā uz patiesību.

Читать дальше →