Izvirdums

Начало книги

HERMANIS BRAUCA MĀJAS NO DAR-ba. Autobuss bija loti pārpildīts. Viņam kāpa uz kājām, viņu stumdīja un grūstīja, bukņīja ar somām un portfeļiem, spieda pie sēdekļu cietajām atzveltnēm.

Hermanis savaldīja augošās dusmas. Cilvēki taču nav vainīgi, ka dzīvo tālu no darba vietas, ka pie tuviniekiem jābrauc uz otru pilsētas malu. Viņš saprata, ka ne­drīkst ļauties dusmām, lai gan savaldīties kļuva arvien grūtāk.

Beidzot autobuss apstājās galapieturā. Hermanis gribēja izkāpt ātrāk, bet pie durvīm jau drūzmējās citi pasažieri. Vi­ņam uznāca drudžaina vēlēšanās izgrūstīt traucētājus ar elkoņiem, taču viņš atkal savaldījās.

Izkāpis no smacīgā autobusa, Hermanis aizsteidzās pa taciņu, nedaudz pieklibo­dams ar labo kāju.

Drīz vien viņš bija divatā ar vulkānu. Abi ārēji mierīgi, bet iekšķīgi mutuļojoši atradās aci pret aci. Cilvēks nospieda ie­darbināšanas taustiņu. Vulkānu no apak­šas līdz augšai tricināja viegla vibrācija, no krātera izlauzās tvaiku mākonītis. Pēkšņi vulkānā kaut kas noburbuļoja, kaut kas it kā iekrācās, un no krātera kā asins straume no pārcirsta kakla sāka velties ugunīgi sarkana lava. Tā izvirda kā plata, nevaldāma upe, iznīcinot visu savā ceļā. Tas, kas ilgstoši bija nomācis, kremtis un gruzdējis, tagad izlauzās ārā un nomie­rināja.

Читать дальше →