Zaļā grāmata

Начало книги

Ar zēnu un viņa vecākiem kopā grāmatas sākumā pārdzīvo­jam Jurģus. Kas tur pūļu un rūpju, baiļu un šaubu gan lielajiem, gan puikām! Pa bedraino elles ceļu dauzīdamies, pagalam no­gurstam, nevilšus istabā sēdēdami, noslaukām pierei sviedrus, kas no lasīšanas vien gan nevarēja rasties — tik ļoti viss lasītājam jāpārdzīvo. Vakarā laižamies dusā svešā istabā, kur viss liekas neparasts. Un saldi jo saldi tad uztveram pēdējos tēlojuma vār­dus, jo tie pauž mazā pusaudža spēka avotus un saprašanos ar dzīvi. «Bet, paklau, vai tepat līdzās nebija sadzirdama manas mātes elpa? — Es varēju droši laisties miegā.»

Kad «Zaļā grāmata» izlasīta, esam pateicīgi rakstniekam par skaisto dāvanu. Cilvēki, dzīvnieki, putni, koki, akmeņi, upes un tīrumi apstāj mūs no visām pusēm, sajaucas senie laiki un mūsu dienas, domājam par Jaunsudrabiņa rnūžu un darbiem, un dažs nemierpilns lasītājs pinas un tinas varbūt ar šīm domām līdz vakaram. Bet, paklau, — tad gribas sacīt, — vai tā nav mūsu mātes Latvijas elpa? Un mēs varam mierīgi vakarā lais­ties dusā un rītā žirgti un droši celties augšā.

Читать дальше →