Noljāras kristāli

Начало книги

Senie skandināvi uzskatīja, ka Valhallā uz Odina dzīrēm nokļūst vien tas, kas krīt ar zobenu rokās. Taču mūsdienās dažiem celt zobenu nav izredžu. Laikam jāsamierinās ar to, ka man nodrošināta vienvirziena biļete uz Nīfiheimu.

"Odins pie sava dzīru galda aicina arī stāstniekus," ieminas Rorikors.

Taisnība. Vecais zēns Odins prata novērtēt plašsaziņas līdzekļu lomu, un tolaik, kad nebija ne avīžu, ne globālā tīmekļa, stāstnieki bija nenovērtējami. Bet kāds tam sakars ar mani?

"Un ja nu tu izstāstītu ļaudīm par mums?" Rorikors nerimstas.

Varbūt tas nemaz nebija Rorikors? Varbūt tie bija mani draugi un ģimene, kas mudināja: "Klau! Šo ir vērts uzrakstīt!"

Mīļo lasītāj! Tūliņ tu atvērsi durvis, aiz kurām tevi gaida mani draugi. Ceru, ka viņi kļūs arī par taviem draugiem. Tomēr uzkavēsimies vēl mirkli, jo viens es šo stāstu izstāstīt nespētu. Vispirms vēlos pateikt sirsnīgu paldies manai brīniš­ķīgajai redaktorei Austrai Gaigalai par pacietību un iecietību. Ne mazāka patei­cība pienākas izdevniecībai "Zvaigzne ABC", kas riskē un notic jaunajiem auto­riem.

Читать дальше →