No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Начало книги

— Mans mazais piliens, es jau sen gribēju pateikt, ka es tevi ļoti mīlu! Es tevi tik ilgi meklēju, tu esi vienīgā, kuru es gribu mīlēt! Tu kļuvi par manas dzīves, manas pasaules, gaisa jēgu. Precies ar mani?

Igors izņēma no kabatas ceriņu krāsas samta kastīti un pastiepa to uz atvērtas plaukstas.

— Pilenīt, es tevi lūdzu, iepriecini mani. Es apsolu, ka būšu tev labākais vīrs pasaulē. Jūs nekad to nenožēlosit, kad mēs apprecēsimies.

Meitene apmulsumā sēdēja sarkana, nepaskatīdamās no galda. Viņai šķita, ka visi restorāna apmeklētāji skatās uz viņiem, rāda ar pirkstu un smejas, kas viņai radīja tik lielu vēlmi kļūt tik mazai un neredzamai. Šajā laikā pie galda tuvojās divi viesmīļi sniegbaltos kreklos, tauriņos un melnās biksēs. Viens rokās turēja milzīgu sarkanu rožu pušķi, otrs šampanieša spaini. Pēc Igora zīmes viņi nolika ziedus iepriekš sagatavotā vāzē un spaini ar šampanieti uz galda un apstājās pie galda gaidošās pozās. Vīrietis viņiem pamāja ar galvu, viesmīlis paņēma šampanieša pudeli, ar mīkstu popsienu to atvēra un graciozi ielēja burbuļojošo dzērienu glāzēs. Igors turpināja turēt kastīti plaukstā un skatīties uz meiteni, saspringti gaidot viņas atbildi. Šajā laikā viņiem tuvojās vijolnieks, kurš sāka spēlēt ļoti maigu melodiju ar tādu entuziasmu, it kā pati vijole dziedātu par kaut ko personisku.

Читать дальше →