Iesākumā

Начало книги

Kāds čabinājās pie durvīm. Antons vēl kādu brīdi izmisīgi centās noķert aizbaidīto domu, kura, veikli izlocīdamās, pazuda tēlu drūzmā, uz atvadām pamājot ar asti. Tad viņš nopūtās, akurāti aizvēra burtnīcu un bargi paskatījās uz durvīm.

— Lūdzu, — tikko dzirdami atskanēja uzaicinājums.

Durvis pavērās, un istabā ieslīdēja lokans stāvs. Antons cieši jo cieši aizvēra plakstiņus. Ienācējs pārvērtās par dzirksteļu mākoni, kas peldēja pret viņu. Antonam atkal likās, ka dzirksteles ir daudz spilgtākas nekā iepriekšējo reizi. Viņš nodomāja: «Ja tas turpināsies tādā tempā . . . Tomēr labi, ka tikai es, bet neviens cits to neredz. Tik¬pat kā neviens cits …»

Antons atvēra acis. Cieši vērodama viņa seju, Antona priekšā stāvēja Nadja — kalsns, garkājains radījums, kuram pēc gada vai diviem bija gaidāma pārvēršanās par kaut ko ļoti pievilcīgu.

— Ko tu gribi? — noprasīja Antons. — Tomēr nevari nociesties?

— Tikai kādu pusstundiņu, — viņa lūdzās žēlabainā balsī. — Es netieku galā ar sevi!

Читать дальше →