Ragana un lietus

Начало книги

—   RAGANA, — iemurminājās vecene, noplivinādamās uz zila sēdekļa. — Ragana, — viņa atkārtoja skaļāk, ievietodama sev starp kājām grozu, kurā, ar netīru marli pārklāti, čiepstēja cālīši. — Ragana… — viņa visgudri ieķiķinājās, dzēlīgi nolūkodamās uz sarkanā ģērbušos sievieti.

Trolejbuss ļaunā priekā noraustījās un sāka kustēties.

Sieviete noņēma saulesbrilles. Spilgti krāsotās lūpas viņa savilka gluži kā skūpstam. Viņa uzpūta tumšajiem stikliem un paberzēja tos sarkanajā zīdā pie kreisās krūts. Veltīgs gājiens… Tavi pūliņi izaicinoši smaidīt un atvairīt vecenes iedegušos skatienu ir bezcerīgi… Šodien, tāpat kā vakar un vienmēr, visi ir slepeni sazvērējušies pret tevi!

—   Ragana, — vecene atkal caur zobiem novilka, nejauki izliek­dama lillīgo lūpu, virs kuras melnēja ūsu pūciņas.

Piepeši trolejbusā iestājās draudošs klusums. Visi, it kā saklausī­juši slepenu, mēmu pavēli, sāka skatīties uz sievieti sarkanajās drēbēs. Viņa bija neliela auguma, sīka, ļoti īsi apgrieztiem melniem matiem — kā Tibetas mūķene. Tikai ielūkojoties ciešāk, varēja nobrīnīties par viņas melodisko sejas glītumu, kuru šobrīd sedza biezs plīvurs, austs no pelēka izmisuma un dzeltenām bēdām. Tikai, saņemot šo seju plaukstās un pieliecoties tuvāk, varētu ieraudzīt, ka viena viņas acs ir melna, otra — zila. Bet, pagriežot pret gaismu, varētu saskatīt sīksīciņas skumju rieviņas ar okeru krāsoto plakstu kaktiņos un ironiska rūgtuma iekaviņas, kas ietver kaislīgo muti. Taču viņai vēl nav ne trīsdesmit.

Читать дальше →