Ūdens atmiņa

Начало книги

Tagad viss ir sagatavots.

Septiņas nedēļas katru rītu esmu slaucījusi uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes, aizmēžot lapas, kas uz tām sakritušas, un četrdesmit deviņas reizes esmu izraudzījusies no lapām riekšu, ko izkaisīt atpakaļ uz akmeņiem, lai celiņš pārlieku neizskatītos cilvēka slaucīts. Šai ziņā tēvs vienmēr bija nelokāms.

Sauja man reiz teica, ka mums nav jāizdabā mirušajiem. Varbūt patiešām. Varbūt es cenšos izdabāt pati sev. Reizēm nezinu, kāda ir atšķirība. Kā lai es to spētu, ja viņi ir manos kaulos un asinīs, ja no viņiem pāri nav palicis nekas cits, izņemot mani?

Septiņas nedēļas neesmu uzdrīkstējusies iet uz avotu. Vakar attaisīju mājas ūdenskrānu un turēju pie tā metāla mutes ūdensmaisu. Runāju mīļus un runāju ļaunus vārdus, varbūt pat kliedzu un raudāju, taču ūdeni ļaužu bēdas neaizkustina. Tas, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis, plūst zemes tumsā, tur, kur tikai akmeņi dzird.

Читать дальше →