Klusā meitene

Начало книги

Mūsu TevsMāmiņa ikvienu cilvēku ir uzskaņojusi savā toņkārtā, un Kaspers prata to saklausīt. Vislabāk tai īsajā, neaizsargātajā mirklī, kad cilvēki bija tuvu, bet vēl nenojauta, ka viņš klausās. Tāpēc viņš gaidīja pie loga, ari tagad.

Bija auksts. Kāds mēdza būt tikai Dānijā, un tikai aprīlī. Kad ļaudis plānprātīgā jūsmībā par gaismu izslēguši centrālo apkuri, kažoku nodevuši labošanā, aizmirsuši uzvilkt garās apakšbikses un devušies laukā. Un tikai tad, kad jau par vēlu, atskārtuši, ka gaisa temperatūra ir ap nulli, gaisa mitrums deviņdesmit procentu un vējš pūš no ziemeļiem, iziet cauri drēbēm un ādai un apkļauj sirdi, piepildot to ar sibīrisku grūtsirdību.

Lietus bija saltāks par sniegu un smalks, blīvs un pelēks kā zīda pārklājs. No pārklāja izbrauca garš melns volvo ar tonētiem stik­liem. No mašīnas izkāpa vīrietis, sieviete un bērns, un pirmajā mirklī viss šķita daudzsološi.

Vīrietis bija garš un plecīgs, un radis dabūt savu, un spējīgs for­mēt apkārtni, ja nedabūja. Sieviete bija blonda kā kalnu šļūdonis un izskatījās par miljonu, un atstāja iespaidu, ka ir pietiekami apķērīga, lai pati būtu to nopelnījusi. Meitenei bija dārgas drēbes un cienī­gums. Viņi izskatījās pēc svētās un naudīgās ģimenes fragmenta.

Читать дальше →