Venēcijas mīla

Начало книги

– Vakar vakarā vistu kūtī ielavījās lapsa un saplosīja mūsu labāko dējējvistu, – piezīmēja Lenjonas jaunkundze. – Un turklāt vecvecmāmiņu! Viņai vajadzētu kaunēties! – Nesaņēmusi nekādu atbildi, viņa turpināja pārvērstā balsī: – Patiešām, vajadzētu gan! Tas ir ļoti slikti. Ko lai tur dara?

Viņas sarunbiedrs ieinteresējies pacēla skatienu no grāmatas, kas atvērta atradās viņam priekšā uz galda, un pievērsās viņai ar izklaidīgi jautājošu sejas izteiksmi.

– Ko? Vai tu man kaut ko teici, Venēcij?

– Jā, mīļais, – viņa māsa jautri atbildēja, – taču tas nebija svarīgi, un es atbildēju tavā vietā. Uzdrošinos teikt, ka tu justos pārsteigts, ja uzzinātu, cik interesantas sarunas es risinu pati ar sevi.

– Es lasīju.

– Jā gan, un tikmēr tava kafija ir atdzisusi, un turklāt tu neesi ticis galā ar savu sviestmaizi. Apēd to! Mani ir pārliecinājuši, ka tu nedrīksti lasīt pie galda.

– Ak, pie brokastu galda, – viņš nicīgi noteica. – Pamēģini vien mani atturēt!

Читать дальше →