Ahilleja vairogs

Начало книги

Leģenda vēstīja, ka tieši šeit cilvēki pirmo reizi traucās pretī debesīm. Gribēdami līdzināties mākslīgajiem putniem, tie iezie- das ar bišu vasku un ietērpās spalvās, metās lejup no varenas pils un laidas pari mirguļojošai jūrai. Viņi tiecās augšup, arvien tu­vāk saulei - līdz viens no abiem, vel zēns, pielidoja parak tuvu, izkausēja spārnus un krita. Brīdī, kad uz ūdens virsmas nolai- das pēdējā spalva, zēns jau bija nogrimis zem ūdens un ieslīdējis mitiskaja pasaule. Tagad debesis atkal bija redzami cilvēki. Spal­vu vieta tiem bija zīda spārni, un tīklotas siksnas, kas viņus turē­ja, nekusa saules staros. Viņi devēja sevi par Fallschirmjager jeb debesu medniekiem. Viņi nevis krita, bet gan laidas lejup, pretī zemei, ka izsalkuši ērgļi.

Pembertons tos ieraudzīja no sava kabineta loga. Viņš sapra­ta, ka sākušās nepatikšanas, tiklīdz vairs negranda bumbas. Vi­su iepriekšējo nedeļu tas bija pastavigas šausmas: dzinēju rūko­ņa, kam sekoja Muku lidmašīnu gaudas, un pec brīža zemi sastīpoja sprādziens. Dažreiz bumbas nokrita tik tuvu pie villas, ka senlietas drebēja vitrīnas, grabēdamas ka šķīvji uz paplātes, līdz kalpotaji nonesa visu leja pagrabā. Tagad bumbas vairs ne­krita. Augstdzimušie bēgļi, kuri padarīja Pembertona dzīvi tik no­žēlojamu, bija devušies prom, un ari kalpotaji nozuda - no rīta Pembertons bija tos aizsūtījis majas pie ģimenem. Viņš bija pali­cis viens. Un bija pienācis laiks nozust.

Читать дальше →