Ķēniņa Zālamana raktuves

Начало книги

Šo patieso, bet nepretenciozo stāstu par kādu ievērības cienīgu piedzīvojumu stāstītājs Alans Kvotermeins ar cieņu velti visiem lielajiem un mazajiem zēniem, kas to lasīs.

Tagad, kad šī grāmata ir iespiesta un drīz izies pasaulē, tās trū­kumi tiklab stilā, kā saturā mani ļoti nomāc. Runājot par pēdējo, varu piebilst vienīgi, ka grāmata nepavisam nepretendē būt mūsu pieredzētā un paveiktā precīzs izklāstījums. Man pārlieku būtu gri­bējies sīkāk pakavēties pie daudzām lietām, kas saistītas ar mūsu ceļojumu uz Kukuāņu zemi, taču es skaru tās tikai garāmejot. Sai sakarā būtu minamas manis savāktās neparastās ziņas par bruņu- krekliem, kas izglāba mūs no nāves lielajā kaujā pie Lū, tāpat arī par «klusētajiem» jeb kolosiem pie ieejas stalaktītu alā. Bez tam, ja es ļautu vaļu savām vēlmēm, es pastāstītu plašāk par atšķirī­bām, kādas vērojamas starp zulusu un kukuāņu dialektiem, tālab ka par dažām no tām, manuprāt, ir diezgan ko padomāt. Vairākas lappuses būtu vērts veltīt Kukuāņu zemes faunas un floras apska­tam. [1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi.

Читать дальше →