Dubultnieks

Начало книги

Viņš mani vajāja. Viņa seja pauda izbailes un neizpratni. Viņš sekoja klusēdams un rokās viņam nekā nebija. Pats nezinu kāpēc, bet izjutu mokpilnas bailes no viņa.

Mēs bijām kādā svešā ēkā, taču zināju, ka esmu ceļā uz izeju. Lai atkratītos no vajātāja, reizumis, savu mulsumu nododo-šā ātrumā es strauji izjozu caur īsajiem gaiteņiem un tad, it kā nekas nebūtu noticis, atkal pārgāju uz soļiem. Bet tas nelīdzēja, viņš neatpalika.

Visapkārt ēkai bija biezs, zaļš parks. Tas bija mans mērķis. Domāju, ka tur, parkā, es varēšu aizbēgt tā, ka viņam tas neliksies dīvaini, un viņš — šis svešais cilvēks — neko nesapratīs.

Beidzot parādījās sengaidītā izeja. Atvieglinājuma pārņemts, es pagrūdu durvis, taču tās neatvērās. Es atskatījos. Kad vajātājs bija jau gandrīz līdzās un pastiepa roku, mēģinādams kaut ko teikt, vai arī, lai apturētu mani; es izšķīros un metos durvīs ar plecu. Lai viņš domā ko domādams.

Читать дальше →