Pūķa zvaigznaja infra

Начало книги

Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīstams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.

Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putekļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl neziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-

vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitātes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uzaicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.

Читать дальше →