Pirmā radīšanas diena

Начало книги

Viņš pamodās agri no rīta, pulksten septiņos.

Protams, tā tikai saka — no rīta. Ariela stacijā ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija četrdesmit divi gadi. Vladimira vēl nebija pasaulē, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzlēca saule — mirdzošs briljants pie melnajām debesīm. Tā sākās diena. Dienas garums uz Ariela bija četrdesmit divi gadi, turpretī mēnesis ilgst tikai sešdesmit stundu.

Vladimirs pamodās uz grīdas. Miegā viņš bija nokritis un pat nezināja, kā tas noticis. Ariela stacijā

krītot nevarēja sasisties. Staigāt arī tur nestaigāja, bet peldēja, slīdēja kā baletskolā. Tas tāpēc, ka pievilkšanas spēks te bija divdesmit piecas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ja esi atgrūdies, pacietīgi jāgaida, kamēr mazjaudas pievilkšanas spēkam labpatiks tevi atkal nolikt uz kājām. Tāpēc ar vienu vien soli Vladimirs pārlidoja pāri visai istabai un apstājās pie loga.

Vladimirs uz Ariela bija nodzīvojis jau gadu, bet arvien vēl bez sajūsmas nevarēja noraudzīties debesis. Šodien zvaigžņu laukos spīdēja četri mēneši — visi četri reizē: zeltainais ķirsītis Miranda; stūrainais, sān- malā apgaismotais un zīmētam burtam līdzīgais Umbriels; par mūsu Zemes Mēnesi nedaudz mazākā zeltzaļā Titānija un tālumā kā apelsīns uz melna samta — oranžais Oberons.

Читать дальше →