Asteroīda gūstekņi

Начало книги

īpašs liktenis bija lemts šim asteroīdam. To izraudzījās tā formas, izmēru, bet varbūt ari vārda dēj. Asteroīds — Cerība! Spīdeklim — Cerības vārds! Saules apspīdēta Cerība! .. .

Mūsu lidojošā vienība nolaidās tūlīt pēc rītausmas — pēc šejienes — asteroīda rītausmas. Diennakts te ilga četras stundas, saule pie apvāršņa uzlēca kā atsperes sviesta, kā bumba no tīkla. Tumsa izklīda acumirklī, melnas, sabozušās ēnas nozuda bezdibeņos, un acīm pavērās spīdoša, piķa melna pasaule ar asi iezīmētiem plaisājumiem un krokojumiem.

Tuvumā asteroīdu grandiozums nomāc. Uz lielajām

planētām smaguma spēks nivelē kalnus, iespiež tos planētu garozā. Planētas — tās ir smaguma spēka nopulētas lodes. Tikai uz asteroīdiem — kosmiskajām apgrauzām — sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trīsdesmit kilometru dziļi bezdibeņi un simt kilometru augstas smailes. Ar prātu var saprast, ka tās ir tikai plaisas, tā te viss ir saplaisājis un atšķēlies. Ar prātu var saprast. . . tomēr tu stāvi, šīs krāšņās akmeņu fantāzijas un dabas varenības nomākts.

Читать дальше →