Zemenes janvārī

Начало книги

Es jums teikšu skaidri un gaiši: zinātne pati par sevi ir nekam nederīga lieta. Piemēra pēc ņemsim elektrību. Par to neviens nedotu ne pliku grasi, ja nebūtu gadījušies attapīgi puiši, kas izdomāja gan elektrisko spuldzīti, gan televizoru, gan visu ko. Bet, rau, izgudrojuši nezin kādu plazmu. Kāda jēga no tās — uz maizes tak to plazmu neuzsmērēs! Un attiecībā uz Ua zilo furgonu es spriežu tā. Tam, kas to uztaisījis, ir bijusi galva uz pleciem. Bet aizdomāties tik tālu, kā likt to lietā un gūt peļņu, varēja tikai ģēnijs. Ģēnijs, un beigta balle.

Bet pēc skata viņš bija visparastākais puisis, tā ap gadiem trīsdesmit, zilā kombinezonā, ādas jakā ar kažokādu iekšpusē un tvīda cepurē.

Ļoti labi atceros, kā viņš pirmo reizi iegriezās pie manis veikaliņā. Tas notika pievakarē, kad es jau gribēju slēgt ciet durvis un sarēķināt ieņēmumus.

Dzirdu — piebrauc mašīna, nobremzē, pēc tam atveras durvis un ienāk viņš.

Читать дальше →