Stāsts par kādu vanagu

Начало книги

Patlaban, kad es rakstu šo nelielo stāstu par savu vanadziņu Gulīti, par to, kāds viņš bija maziņš un kāds pieaudzis, par viņa ceļojumiem un likstām, viņš tup uz mana labā pleca un vērīgi seko, kā rakstot mana roka slīd pa pa­pīru.

Drīz vien viņš saprot, kas šeit notiek: «Cil­vēks stāsta par putnu. Sis putns esmu es.» To noskaidrojis, vanags sāk posties. Viņš nosku­rinās tā, ka visas spalvas saceļas gaisā, ar aso, līko knābi pārvelk pār astes stūres spalvām un spārnu lidspalvām, pabāž galvu zem spārna, uzbužina un iztīra tur visu, ko vien var aiz­sniegt, paplūkā krūtis, pakasa ādu pirkstu star­pās, paplēš spārnus, atkal sakļauj tos un bei­dzot vēlreiz noskurinās. Tai pašā mirklī viņa nekārtīgais izskats pazūd, kā nebijis, spalvas sagulst katra savā vietā, un skaistais, nelielais putns apmet loku pa autora darbistabu tādā augstumā, ko tas varētu aizsniegt, tikai uz krēsla pakāpies. Nolaidies tagad man uz kreisā 3

Читать дальше →