Vējš vītolos

Начало книги

Visu rītu Kurmis sparīgi strādāja, aizrāvies ar savas mājiņas pavasara tīrīšanu. Vispirms ar žagaru slotu, pēc tam ar putekļu lupatu, tad augšā pa trepēm, pakāpšļiem, krēsliem ar otu rokā un kaļķu baltuma spaini, līdz piepu­tēja pilna mute un acis, un melnais kažoks viss bija ap­šļakstīts baltajiem kaļķiem, un mugura smeldza, un pa­gura rokas. Pavasaris nāca pa gaisiem, pa zemes virsu, pa zemes apakšu, elpoja visapkārt, iespiezdamies arī Kur­mja tumšajā, jaukajā mājiņā ar savu dievišķo nemiera garu un ilgām. Vai tad kāds brīnums, ka viņš pēkšņi nosvieda otu uz grīdas, iesaukdamies: «Sasodīts!» — un: «Nolādēts!» — un: «Lai velns parauj balsināšanu!» — un izmetās no mājas, nepaguvis pat uzvilkt mēteli mugurā. Virszemē kaut kas viņu valdonīgi sauca, un dzīvnieks aizlīda auģšu^ pa kraujo aliņu, kas viņam kalpoja gluži kā grantētā iebraucamā gatve tiem, kuru lepnie mājokļi atrodas tuvāk saulei un gaismai. Te nu viņš rakās un kasās, un , . \ sprūdās un grūdās, un tad atkal grūdās un sprūdās, un kasās un ra- j kās, sirdīgi strādādams ar mazajām ķepām un murminādams sev zem deguna: «Uz augšu! Uz augšu!» — līdz beidzot — paukš! — degun­gals izsprāga saules gaismā un dzīvnieks kūleņiem vien aizvēlās pa lielas, plašas pļavas sasilušo zāli.

Читать дальше →