Laumu bērns

Начало книги

Bungošana pa durvīm uzrāva viņu no miega kā sprādziens tieši sejā. Jaunais vīrietis pakampa dunci, kas atradās zem spilvena, un grīļodamies basām kājām nostājās uz akmens celles ledusaukstās grīdas. Viņš bija sapņojis par saviem vecākiem un bijušajām mājām un nu sakoda zobus, mēģinot apslāpēt pierastās šķiršanās sāpes ilgas pēc visa, ko bija zaudējis: māju laukos, māti, agrāko dzīvi.

Atkal atskanēja apdullinoša rīboņa. Jauneklis atvilka durvju aizbīdni un, turēdams dunci aiz muguras, pie­sardzīgi pavēra durvis mazā spraudziņā. Ārpusē stāvēja figūra tumšā kapucē, un tai abās pusēs divi drukni

vīrieši, katrs turēdams rokā pa aizdegtai lāpai. Viens savējo pacēla augstāk, tā ka gaisma krita uz slaiko, līdz viduklim kailo, tikai biksēs tērpto jaunekli, kura gaišbrūnās acis mirkšķinājās zem tumšajiem, uz pieres īsi apcirptajiem matiem. Viņam varēja būt gadu septiņ­padsmit; seja bija piemīlīga kā zēnam, bet augums kā jaunam, smagā darbā norūdītam vīrietim.

Читать дальше →