Pērkondārds

Начало книги

Ja trijos naktī atskan durvju zvans, tā vienmēr ir slikta zīme.

Alekss Raiders pamodās jau pēc pirmā zvana. Viņš strauji atvēra acis, bet joprojām palika guļam gultā uz muguras, iespiedis galvu spilvenā. Viņš dzirdēja, kā atveras guļamistabas durvis un nočīkst grīda, it kā kāds kāptu lejup pa kāpnēm. Durvju zvans noskanēja otro reizi, un viņš ieskatījās modinātājā, kas izgais­mojās turpat blakus. Divas minūtes pāri trijiem. Bija dzirdams, ka no durvīm nāk knikški un knakstona, it kā kāds taustītos ap drošības ķēdi.

Zēns negribīgi izkāpa no gultas un piegāja pie at­vērtā loga istabas pretējā pusē. Kailās pēdas klusi spie­dās paklāja pūkās. Mēness gaisma apspīdēja krūtis un plecus. Aleksam bija četrpadsmit gadu, bet jau labi veidots augums - gandrīz kā īstam atlētam. Viņam bija īsi, gaiši mati, tikai dažas šķipsnas karājās pāri pierei, un brūnas, nopietnas acis.

Viņš raudzījās pa logu, pats paliekot ēnas aizsegā. Laukā stāvēja policijas mašīna. Pa otrā stāva logu Alekss varēja saskatīt melnu numuru uz mašīnas jumta un divu vīru cepures durvju priekšā. No lieveņa gaisma cēlās augšup. Tajā pašā brīdī durvis atvērās.

Читать дальше →