Puisēns

Начало книги

Hermanis Ivanovičs ienesa klasē mūsu burtnīcu kaudzi. Paņēmis vienu burtnīcu, viņš savā parastajā klusajā, nogurušajā balsī teica: — Ja Gromovs neiebilst, es nolasīšu skaļi viņa mājas darbu. Tas pelna ievērību.

Un viņš sāka lasīt. Lasīja viņš vareni, un mēs tūlīt sajūtām, ka runa būs par kaut ko ļoti dīvainu un neparastu. Par puisēnu,

kas nomaldījies Visuma saltajos plašumos. Puisēns pats nezināja, ka viņš ir nomaldījies. Viņam viss sākās tur, ceļā, nepārtrauktā kustībā, un arī viņš pats sākās tur. Sākās? Cilvēks reti domā par savu sākumu. Viņam nav sākuma, tāpat kā būtībā nav arī beigu.

Puisēns piedzima ceļā, zvaigžņu vidū. Kosmiskais kuģis, kas miniatūrā atgādināja atstāto planētu un pie kā desmit gadu laikā nespēja pierast pieaugušie — māte, tēvs un ceļabiedri, — viņam bija tuvs un ierasts kā mums skolas pagalms.

Kaut kur Visuma plašumos bija palikuši biezi, pēc siltām skujām un ozona smaržojoši meži, zilas upes, mājas, jautri, skaļi, gari ceļi. To visu puisēns skatīja uz ekrāna, taču viņam tie bija sapņu fragmenti. Varbūt īstenībā tas nemaz neeksistēja?

Читать дальше →