Magacitli

Начало книги

Pēkšņi - tas bija tikai mirklis - it kā mākonis pārslīdēja pār viņa apziņu: vai viņš to visu neredz sapnī? ...

A. Tolstojs. "Aelita"

Dīvaini: Loss nemaz vairs neatcerējās viņas seju! Atsevišķi atcerējās pusatvērtās jutekliskās lūpas, šauro degunu, milzīgās zaļās acis ar valgo mirdzumu, gaisīgās kontūras ... sirds pamira, asinis kā ūdenskritums pulsēja pa dzīslām ... Maiga balss: kas ir laime? ... Kad tā bija, kur un ar ko? Un vai vispār bija? Viņš mēģināja atmiņā atveidot mīļotās tēlu un - nevarēja. Tikai sāka reibt galva, un ausīs ar saldām sāpēm atbalsojās balss: kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ...

Loss uzrāvās gultā un pārlaida ar roku pār sviedriem klāto seju. Neskaidri atbildēja uz saucienu:

- Tālu no tevis, mana mīlestība ... gaidi, drīz atlidošu ...

Vienu brīdi viņa izplaiksnīja atmiņās kā dzīva ... un aizgāja neredzamās pasaulēs, atstājot rūgti saldo indes un nāves smaržu.

Loss piecēlās un vienā kreklā piegāja pie loga. Acīs iedūra bāli sudrabaina Mēness stars. Atmiņas nogruva pār galvu kā lavīna ...

Читать дальше →