Laiku Bende

Начало книги

Kalnainais līdzenums no apvāršņa līdz apvārsnim bija klāts ar zvīņainu sarkanīgu zāli un brūniem spalvainiem krūmiem, un no kilometra augstuma izskatījās sarkans. Tā vidū atradās apaļa ieplaka, it kā norobežota ar divām notecējušu sarkanīgu klinšu rindām, kuru virsotnes spīdēja no iekšpuses un visas atkāpās no ieplakas centra, veidojot sava veida dzelkšņainu apkakli. No turienes izauga aptuveni divu kilometru augsta pērļaini-balta kolonna, kas augšpusē pārvērtās par kvēlojošu dūmakainu pīlāru, pakāpeniski izzūdot ceriņkrāsas debesīs.

Reizēm uz pīlāra fona varēja redzēt, kā ap to riņķo melni punkti, kas nirst lejup un atkal paceļas debesīs.

Šo neparasto ainavu papildināja spoža zvaigzne, kas karājās zemu virs horizonta, un gaismas pavediens, kas slīpi šķērsoja debesis no viena apvāršņa līdz otram, spēlējot sistēmas centra lomu. Pavediens bija makrostrings - "superstīga", kas caurdūra vietējo kosmosu, ap kuru griezās planēta ar kolonnu, kas pacēlās līdzenumā. Faktiski viss šis Visums - Laika Koka Zars - bija gandrīz bezgalīgi gara "caurule" ar ļoti blīvas, ļoti masīvas un spožas matērijas centrālo "stīgu", ap kuru riņķoja citi materiālie objekti - zvaigznes, planētas, putekļu mākoņi un asteroīdu joslas, kas, samazinoties rotācijas ātrumam, nokrita uz "stīgas" un tajā pilnībā absorbējās.

Читать дальше →