Veclaiku muižnieki

Начало книги

Es ļoti mīlu šo attālo sādžu vientuļo īpašnieku vienkāršo dzīvi, kurus Mazkrievijā parasti sauc par «vecmodīgiem», kas kā veci gleznieciski namiņi ir skaisti ar savu vienkāršību un pilnīgu pretstatu jaunai gludenai celtnei, kuras sienas vēl nav izskalojis lietus, jumtus vēl nav apklājis zaļš pelējums un ap­metumu zaudējušais lievenis vēl nerāda savus sarkanos ķieģe­ļus. Man dažreiz tīkas aiziet uz mirkli šās neparasti nošķirtās dzīves sfērā, kur neviena vēlēšanās nepārlido pār žogu, kas apņem nelielo pagalmiņu, pār zedeņiem dārzā, kas ir pilns ābeļu un plūmju, pār sādžu mājām, kas to apņem, nošķiebu­šās sānis, vītolu, irbenāju un bumbieru aizēnotas. Viņu pie­ticīgo īpašnieku dzīve ir tik klusa, tik klusa, ka uz mirkli tu aizmirsties un domā, ka kaislības, vēlējumies un ļaunā gara nemierīgie izvirdumi, kas mulsina pasauli, nemaz ne­pastāv, un tu tos esi redzējis tikai spožā, mirdzošā sapnī. Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū. Aiz tās smaržīgās ievas, veselas rindas zemu augļu koku, kas slīgst ķiršu sārtumā un plūmju safira jūrā, kas pārklāta svina matējumu; nokārusies kļava, kuras ēnā izklāts atpūtai pa­klājs; mājas priekšā ērts pagalms ar zemu, svaigu zālīti, a» iemītu taciņu no klēts līdz virtuvei un no virtuves līdz kungu mājoklim; garkakiaina zoss, kas dzer ūdeni, ar jauniem un kā pūka maigiem zosulēniem; žogs nokārts kaltētu bumbieru un ābolu virtenēm un vēdināmiem paklājiem; vezums ar melonēm, kas stāv pie klēts; izjūgtais vērsis, kas laiski no­gulies pie tā, — viss tas man šķiet neizteicami skaists, var­būt tāpēc, ka es to vairs neredzu un ka mums ir mīļš viss tas, no kā mēs esam šķirti.

Читать дальше →