Mirgoroda (uzskatāms kā turpinājums stāstam Vakari ciematā Dikaņkas tuvuma)

Начало книги

Mirgoroda ir samērā neliela pil­sēta pie Chorolas upes. Tanī ir 1 virvju fabrika, 1 ķieģeļu rūpnīca, 4 ūdens un 45 vēja dzirnavas.

Zjablovska ģeogrāfijā.

Lai gan Mirgorodā cep apaļos klinģerīšus no melnas mīklas, to­mēr diezgan gardus.

No kāda cefotāja piezīmēm.

Es ļoti mīlu šo attālo sādžu vientuļo īpašnieku vienkāršo dzīvi, kurus Mazkrievijā parasti sauc par «vecmodīgiem», kas kā veci gleznieciski namiņi ir skaisti ar savu vienkāršību un pilnīgu pretstatu jaunai gludenai celtnei, kuras sienas vēl nav izskalojis lietus, jumtus vēl nav apklājis zaļš pelējums un ap­metumu zaudējušais lievenis vēl nerāda savus sarkanos ķieģe­ļus. Man dažreiz tīkas aiziet uz mirkli šās neparasti nošķirtās dzīves sfērā, kur neviena vēlēšanās nepārlido pār žogu, kas apņem nelielo pagalmiņu, pār zedeņiem dārzā, kas ir pilns ābeļu un plūmju, pār sādžu mājām, kas to apņem, nošķiebu­šās sānis, vītolu, irbenāju un bumbieru aizēnotas. Viņu pie­ticīgo īpašnieku dzīve ir tik klusa, tik klusa, ka uz mirkli tu aizmirsties un domā, ka kaislības, vēlējumies un ļaunā gara nemierīgie izvirdumi, kas mulsina pasauli, nemaz ne­pastāv, un tu tos esi redzējis tikai spožā, mirdzošā sapnī. Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū.

Читать дальше →