Žurkcilvēka piezīmes

Начало книги

 Mamma saka, akmensdārzā esot žurkas. «Tev kaut kas jadara, citādi tās savairosies.»

Viņai jau viegli runāt. Es visu dienu esmu darbā. Nemaz nezinu, ko tadu ipašu varētu iesākt. Man bail no žurkām. Nemaz nekaunos to atzīt. Un kas viņai dārzā vispār bija mek­lējams? Kopš tēva nāves viņa labi ja pāris reižu ir izgājusi majas otrā pusē. Viņu kaitina tas, ka dārzs izskatās tik nolaists.

Sestdien pēcpusdienā nolēmu, ka būtu jāapskatās.

Akmensdārzs ir mūsu zemesgabala viņā galā. Kad tēvs bija dzīvs, viņš tur bija izveidojis īpašu stūrīti, ļoti skaistu, ar visādām retām puķēm — nu, jūs jau zināt. Viņš mēdza ielūgt ciemos draugus, tādus pašus dārzkopības entuziastus, lai pa­lepotos. Akmensdārzā vidū ir baseiniņš; tēvs gribēja tā. centrā ierīkot strūklaku. Pirms nāves viņš bija iesācis ar to nodar­boties. Tolaik mēs algojām dārznieku, kas strādāja pie mums pilnu darba dienu, taču par akinensdārzu tēvs allaž rūpējās pats.

Читать дальше →