Assasini

Начало книги

Pavecais kungs atgādināja melnu, plēsigu putnu, kas traucas pa sudrabaini mirdzošu ledu. Slidoja viņš neparasti labi.

Klausīdamies, kā slidas griež ledū glītus, precīzus rakstus, un juzdams sejā dzestro rudens vēju, viņš jutās ar sevi ļoti apmieri­nāts. Uztvere bija neparasti asa, un svarīgās dienās - kā šī - tā bija vienmēr. Gaidāmais uzdevums dāvāja neatkārtojamas izjū­tas - tādās dienās viņš bija viens pret likteni, viens pret Dievu. Tādās dienās viņam bija skaidra savas esības jēga.

Viss šajā pasaulē kļuva saprotamāks, jo zaudēja noslēpumai­nību. Rīta migla izklīda, un, izlauzusies pa augsto balto mākoņu starpām, uzspīdēja saule. Netālu slējās Rokfellera centra torņi, soļu ritmu noteica no skaļruņiem plūstošā mūzika, un, domās kavēdamies pagātnē, viņš ļāvās sava graciozā slidojuma burvībai.

Slidošanu viņš bija apguvis zēna gados uz Hāgas aizsaluša­jiem kanāliem. Ar bērnības iespaidu īpašo sīkstumu viņa atmiņā bija iegrauzušās ainas, kādas cilvēki nekad neaizmirst, - drūmas ēkas, piesniguši parki un svina pelēkas debesis ar smagiem māko­ņiem virs senās pilsētas, virs tās dambjiem un vējdzirnavām. Tas, ka dzirnavu vairs nebija, neko nenozīmēja. Viņa domās to spārnu lēnā kustība paliks uz mūžiem. Slidu svelpjošā skaņa, tām saska­roties ar ledu, nomierināja gluži tāpat kā savulaik vējdzirnavu spār­nu rāmā griešanās. Dienās, kad veicams darbs, viņš tam gatavojās atslābinādamies. Jaunākā paaudze to varbūt dēvētu par meditēša­nu, taču būtība tāpēc nemainījās. Bija jāpanāk maksimāla domu koncentrācija, tik ideāla, ka vairs nav jūtams, ka centies to sasniegt. Ceļš uz to bija slidošana. Laiks drīz izzudīs. Viņš pārvērtīsies visu redzošā acī, kam nekas nepaliek nepamanīts, kas saplūst ar veica­mo uzdevumu, ar Dieva nodomu. Drīz. Pavisam drīz.

Читать дальше →