Timurs un viņa komanda

Начало книги

Jau kopš trim mēnešiem bruņu diviziona komandiera pulkveža Aleksandrova nebija mājās. Domājams, ka viņš bija frontē.

Vasaras vidū viņš atsūtīja telegrammu un ieteica savām meitām Olgai un Žeņai atlikušās brīvdienas pavadīt vasarnīcā Maskavas tuvumā.

Atstūmusi raibo lakatiņu pakausī un atspiedusies uz slotaskāta, Žeņa sabozusies stāvēja Olgas priekšā, bet tā viņai teica:

— Es braukšu ar mantām, bet tu sakop dzīvokli! Vari uzacis neraustīt un lūpas nelaizīt. Pēc tam aizslēdz durvis! Grāmatas aiznes uz bibliotēku! Pie draudzenēm neej, bet nāc tieši uz staciju! No turienes nosūti tētim šo telegrammu! Tad sēdies vilcienā un brauc uz vasarnīcu!… Jevgeņija, tavs pienākums ir mani paklausīt. Es esmu tava māsa…

— Un es esmu atkal tava.

— Jā… bet es esmu vecākā… un, beigu beigās, tēvs tā lika.

Kad aizbraucot pagalmā ierūcās mašīna, Žeņa nopūtās un apskatījās visapkārt. Viss bija sajaukts un nekārtībā. Viņa piegāja pie noputējušā spoguļa, kura atspīdēja pie sienas piekārtais tēva portrets.

Читать дальше →