Laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Начало книги

Hinterturā tuvojās pusnakts. Bija salta un skaidra nakts. Pie debesīm cita par citu spožāk spīguļoja zvaigžņu miriādes. To sudrabainie stari ietina mazo ziemas sporta ciematiņu noslēpumainā gaismā, kā uz burvju mājiena likdami ievizēties apsnigušajiem kokiem mežā un atblāzmot sniegam kalnu nogāzēs un ielejās. Ļaudis tomēr šo mirdzumu nemanīja. Viņi bija aizmiguši savās gultās līdz pat nākamajam rītam. Šaurajā ielejā sarāvušās tupēja mājas ar tumšiem logiem. Tikai dažos restorānos, diskotēkā un naktsklubā vēl dega gaisma naktsputniem, kas nespēja rimties.

Autostāvvietā aiz restorāna “Pie saules” cietais sniegs bija piebraukts tik gludi, ka spīdēja vien. Tālākajā stūrī vecās gobas kailie zari uz zemes meta rēgaini izvītas ēnas. Zem koka apstājās viens vienīgs auto. Motors klusi dūca, no izpūtēja, izplatīdami kodīgu dvaku, pacēlās melni dūmu mākoņi.

Automašīnas iekšpusē valdīja tumsa. Vīrieši priekšējos sēdekļos līdzinājās no melna papīra izgrieztiem siluetiem. Vadītājam tikai šad tad iekvēlojās cigarillas sarkanais punktiņš. Sejas abiem sēdētājiem, kas sarunājās čukstus, nebija saskatāmas.

Читать дальше →