Laura un Avanterras noslēpums

Начало книги

Laura Leandere miegā ievaidējās. Guļamistabā pa logu ieplūda gaiša mēnessgaisma, ietīdama to sidrabainā mirdzumā. Meitene drudžaini svaidīja galvu pa spilvenu. Garie, gaišie mati bija salipuši no sviedriem.

— Nē, — Laura aizsmakusi izdvesa. — Nē, nē, nē! — Viņas glītā, maigā sejiņa bija pārvērtusies sāpju plosītā grimasē. — Nēēēē!

Laura uztrūkās no miega un piecēlās gultā sēdus. Tikai pēc kāda brīža viņa atskārta, ka patiesībā atradās pati savā guļamistabā.

Tai pašā mirklī pie griestiem iedegās lampa, un istabā ienāca viņas brālis Lūkass. — Laura, kas noticis? — viņš samiegojies jautāja. — Ko tu tā kliedzi?

Lūkass bija gadu jaunāks par māsu. Viņam bija divpadsmit, un Laurai trīspadsmit. Tas ir — gandrīz trīspadsmit, jo līdz viņas dzimšanas dienai vēl bija jāgaida divas dienas. Lūkasam bija tikpat gaiši mati kā Laurai, tikpat zilas acis, un arī bedrīte zodā izskatījās tieši tāpat kā māsai. Atšķirībā no Lauras Lūkass nēsāja lielas brilles, kas viņam piešķīra maķenīt profesorisku izskatu.

Читать дальше →