Kiberpilsēta Dienvidi

Начало книги

PILSĒTA IR NOLĀDĒTA, teica vecais. Neskaitāmas reizes la iekarota, sagrauta, pamesta, atkal uzcelta, dibināta no jauna, apdzī­vota un atkal sagrauta. Tas atkārtojas ik pēc septiņpadsmit gadiem, tā sacīts rakstos tāds ir pilsētas liktenis, tāda ir pilsētas vēsturē, tās pagātne un nākotne. Un tie, kas dzīvo šajā pilsēta, ir tikai figūras spele, vai viņi paši to apjauš vai neapjauš.

Viņi gulēja karstajās smiltis kāpas virsotne un lūkojas pāri tās malai. Abi valkāja baltu, vaļīgu aitvilnas apģērbu tādu pašu, kādu valkāja viņu senči daudzu paaudžu garumā. Viens bija vecs un gudrs, otrs jauns un ziņkārīgs. Virs viņu galvām pletās spiedīgs saules zvīlu ms, un ja u dažus soļus aiz viņiem sakas bālganas miglas jūra, no kuras aizsega tie bija uzdrīkstējušies izlīst.

-      Kas ir tie ļaudis, kas tagad dzīvo pilsētā? jaunais jautā­ja. No kurienes viņi ir atnākuši? Ko viņi tur dara?

-      Tu pārak daudz jauta, sacīja vecais, bet viņa smaids lieci­nāju, ka zēna ziņkāre ir viņam saprotama. Tie ir svešinieki, viņi ir atnākuši no tālienes. Šie svešinieki iekaroja pilsētu: neticīgie, kam šeit nav ko meklēt. Kopš tā laika pilsētā ierodas cilvēki no visas pasaules. Dievs vien zina, ko viņi tur grib un kādas ir viņu darī­šanas.

Читать дальше →