Reiz dzīvoja laupītājs Lips Tuliāns

Начало книги

Brīnišķas mūzikas skaņas viļņoja pa sirmās pils atvērtajiem logiem, kuras jumti un torņi atspulgojās Elbas ūdeņos; smiekli, līksmas balsis un dziesmas liecināja, ka plašajās telpās pulcējusies jautra un spoža sabiedrība.

Bet cauri šim troksnim plūda svinīgas zvanu skaņas, no pils- baznīcas torņa gavilēja vara mēles: Gods vienvienīgajam Dievam.

Torņos plīvoja karogi; ielas pušķotas zaļām puķu vītnēm; nebija šaubu: te svinēja kādas retas godības. Gaviles aizplūda līdz pat pils īpašnieka, brīvkunga fon Tuna istabām, kuru pazina tuvu un tālu kā nelokāmu, nepielūdzamu un bīstamu kungu.

Pilskungs stāvēja savā istabā, viņa acis drūmi vēroja balto mei­teni līgavas tērpā, kas lūgdamās saļimusi pie viņa kājām.

Celies augšā, Hedvig, — pilskungs pavēlja. — Nav ko lūgties, ko raudāt: līgavainis jau gaida tevi pie altāra!

Izmisuma sauciens sekoja kā atbilde — daiļā meitene lūgdamās pacēla rokas uz augšu, un viņas acīs atspoguļojās bezgalīgas sāpes.

Читать дальше →